17. marta diskusiju vakara tēma: latviešu valoda – kā tā mainās, kas to ietekmē un kā mūsu valoda varētu skanēt nākotnē. Šķietami pārāk eksistenciāls jautājums, kuram cilvēka noslogotajā ikdienā tā īsti nemaz nav vietas. Ja nu vien tajos retajos brīžos, kad laiks apstājas, kad sirds iepukstas citādāk, un mūsos ieplūst tā urdošā neziņas sāpe par nākotni – par Latviju, par latviešiem, par latviešu valodu.
“Visa latviešu valodas nākotne ir mūsu rokās....” – savu stigro nostāju pauž profesore Baiba Metuzāle-Kangere (Avots: žurnāls ”IR” 07.09.2012) – mūsu diskusiju vakara lektore, emeritētā baltu valodu profesore Stokholmas universitātē. Prof. Baiba Metuzāle-Kangere divu gadu vecumā kopā ar vecākiem devusies prom no Latvijas bēgļu gaitās. Dzīvojusi Vācijā, Austrālijā un Zviedrijā. Melburnā bērniem mācījusi franču valodu, bet Stokholmas universitātē studentiem pasniegusi baltu valodniecību.
Klausoties Baibas Metuzāles-Kangeres stāstījumā un piemēros par to, kā krievu valodas ietekme jau gandrīz neatgriezeniski ir izmainījusi zināmu latviešu valodas vārdu morfoloģiskās formas, liek aizdomāties – cik gan latviski vai nelatviski mūsu valoda skan te Vācijā? Cik nozīmīgi vācu valoda “izmaina un iejaucas” mūsu latviešu valodā? Un kādas sekas tas atstās? Nereti vien mums runā iesprūk pa kādam vācu vārdam; lietvārdu papildinām ar latviešu “s” vai attiecīgā locījuma galotni un gatavs – “Tad tiekamies hauptbānhofā!” (Hauptbahnhof – centrālā stacija). Ir vārdi, kurus labāk vispār neaiztiekam –“ Vai tev ir Rechtschutzversicherung?” – un sarunas partneriem ir skaidrs, par ko te būs runa. Varbūt vajadzētu šo terminu tulkot - “juridiskās palīdzības apdrošināšana”? Šāda prakse ir novērojama to latviešu runā, kuri uz Vāciju atceļojuši pēckara gados, vēl joprojām ikdienā konsekventi lietojot vārdus tikai latviešu valodā, tajā skaitā arī vietvārdus. Tepat netālā brīnišķīgā Hanzas pilsēta Lüneburg, kuru mēs sarunājoties saucam par Luneburgu, latviski ir Līneburga. Skan mazliet jocīgi vai arī tikai neierasti? Bet varbūt tieši šī nelokāmība, nepadošanās un mērķtiecība it visā un visur palikt latvietim ir tas vienīgais veids, kā arī pēc 70 te Vācijā pavadītajiem gadiem, vēl joprojām runāt latviešu valodā.
Savā stāstījumā Baiba Metuzāle-Kangere norādīja, ka, dzīvojot citā valodas un kultūras vidē, diemžēl ir ļoti grūti izvairīties no vācu valodas ietekmes ikdienas latviešu valodā. Arī Austrālijā un Zviedrijā latvieši tieši tāpat kā mēs, veido un lieto savu īpašo latviešu valodu, ietekmējoties attiecīgi no angļu un zviedru valodas leksikas un gramatikas. Tomēr, pēc prof. Metuzāles-Kangeres teiktā, lai valoda varētu pastāvēt un dzīvot, tai ir nepieciešams savs avots – pirmsākums, vieta, kur tai augt. Latviešu valodas avots ir Latvija, un tas mums jāsargā. Mums atgriežoties Latvijā, Vācijā “pielipušie” vārdi un nevārdi, paši izzudīs latviešu valodas dominancē, uzskata profesore. Baiba Metuzāle Kangere gan norādīja, ka bīstamība un apdraudējums latviešu valodai ir pieļaut izmaiņas teikumu sintaksē – izmainīt teikumu gramatisko struktūru un ieviest vācu valodas gramatiskās konstrukcijas. Tieši šādus piemērus mēs redzējām Lauras Ritenbergas-Kinderes (Augsburga) veiktajā pētījumā un prezentācijā seminārā “Es gribu būt latvietis” šī gada 17. februārī Hamburgā. Ņemot vērā interesi un labās atsauksmes, Laura viesosies pie mums Hamburgā arī 26. maijā, lai vadītu semināra “Es gribu būt latvietis” turpinājumu – interaktīvo diskusiju. Informāciju par šo pasākumu drīzumā atradīsiet mūsu mājas lapā.
Diskutēt – dzirdēt, uzzināt, dalīties. Kopā būt – iepazīt, satikt, priecāties. Diskusiju vakari Hamburgā – vieta, kur satikt savējos. Latviešus.
Autore: Zane Valtere
