Zanda ir ļoti atvērta, un pati sāk stāstīt, negaidot kādu konkrētu manu jautājumu. Viņa bērnību pavadījusi 1990. gados Latvijā, tātad ir īsts Latvijas 90. gadu bērns. Tad mūsu zeme piedzīvoja īpaši daudz pārmaiņu. Šajā laikā Zanda ieraudzīja savu zvaigzni un saprata, kādu dzīves ceļu grib iet, proti, ceļu uz Dieva pasauli. Šis ceļš sākās svētdienas skolā Vecauces baznīcā, kur viņu iesvētīja.
Pēc skolas pabeigšanas Jelgavā, Zanda izvēlējās doties studēt teoloģiju Latvijas Universitātē. Studiju laiks izrādījās ļoti interesants, jo Latvijā bija ieradušies vairāki trimdas mācītāji, tostarp Juris Cālītis, Visvaldis Klīve, bet arī citi, kuri dalījās ar savu rietumu pieredzi. Ja vien pavīdēja jautājums, ko darīt ar teoloģijas izglītību, tad Zanda atrada atbildi: ”Ja Dievs gribēs, viņš atradīs Tavu ceļu.“
Dzelzs priekškars jau kādus gadus vairs neliedza pārvietoties uz citām valstīm un Latvija tikpat kā bija Eiropas Savienībā, kad Zanda 2003. gadā, ieguvusi DFG (Deutsche Forschungsgemeinschaft) stipendiju, devās doktorantūras studijās uz Vāciju, uz Greifsvaldes universitāti. Zandai šis bija piedzīvojumiem piesātināts laiks, jo pētījumu nolūkos viņa apceļoja un iepazina ļoti daudzas vietas Eiropā. Viņa arī apmeklēja Pasaules luterāņu federāciju Ženēvā.
Disertācija gan palika nepabeigta, jo Zandas dzīvē ienāca Henriks. Interesanti ir pieminēt, ka Zanda pirms turpmākā vīra vispirms iepazinās ar sava vīra tēvu. Vecauces draudzei bija māsu draudze Vācijā, Bēlendorfā (Behlendorf), kurā darbojās Henrika tēvs. Tā tas sākās.
Uzsākot dzīvi Hamburgā, pacēlās atkal jautājums, ko darīt savas profesijas jomā. Bez spriedzes, rēķinoties ar variantu, ka, iespējams, jau nepieņems, Zanda sūtīja pieteikumu mācītājas amatam. Tomēr jau nākamajā dienā bija atbilde, kurā Zandai piedāvāja prakses vietu, un jau pēc pāris mēnešiem sākās vikariāts - mācītāju praktiskās izglītības kurss.
Zanda atceras sevis pašas pirms vairākiem gadiem Latvijā teikto: „Ja Dievs gribēs, viņš atradīs Tavu ceļu.” Tagad šī pārliecība ir piepildījusies.
Zanda dzīvo un strādā mierīgajā Hamburgas pilsētas daļā Otmaršenā, audzina Kārli, kuram ir 6 gadi. Kārlis ļoti labi runā latviešu valodā. Šajā ziņā gan droši vien lieli nopelni ir Zandas mammai, kura dzīvo pie Zandas un pavada daudz laika ar Kārli. Jautājot Zandai, kur viņa sevi uzlādē un kur viņa smeļas jaunu enerģiju, Zanda atbild, ka tas ir pie ūdens - vai tā būtu pastaiga gar Elbes upi vai jūru. Henrika māte ir dāniete, tāpēc ģimene bieži brauc uz Dānijas jūras krastiem.
Nobeigumā es Zandai uzdodu lielo jautājumu - ko viņa teiktu cilvēkiem, kuri saka: “Mani nomāc šis laiks, kurā mēs dzīvojam, nedrošība, neskaidrība par nākotni”. Zanda atbild, stāstot kādu piemēru vai līdzību ar Jaungada sveicienu no kāda sava krievu drauga, kurš dzīvo Vācijā. Viņa vēlējums bija palikt uz ragaviņām, kad, ierastajai pasaules kārtībai jūkot, sniega lavīna arī mūs var paraut līdzi pa nogāzi.
Zanda to papildina: Un māksla ir - ja tu tomēr nokrīti, celties augšā un meklēt jaunu orientāciju, jaunu vietu. Saprast, kur spīd zvaigznes. Vienalga no kurienes mēs krītam, mēs tomēr paliekam šajā Dieva pasaulē.
Ar Zandu Ohff sarunājās Lauma Leukefelde
Red. Andris Zemītis
Par sieviešu lomu Latvijas baznīcā lasiet arī mūsu rakstā par LBH diskusiju vakaru "Sieviešu loma reformācijas vēsturē un Latvijā"