LBH vēsture

Padomju Savienības iebrukums Latvijā 1940.gada 17. jūnijā, ko pēc gada aizstāja vācu okupācijas vara un kurai 1944.gada rudenī sekoja lielinieku atgriešanās, ievadīja jaunu verdzības laikaposmu Latvijas vēsturē.

Otrā pasaules kara laikā Latviju atstāja ap 200.000 iedzīvotāju. No tiem Zviedriju laimējās sasniegt apmēram 5500 latviešiem, kamēr parējiem - tiklab brīvprātīgi, kā piespiedu kārtā aizvestajiem - pirmā patvēruma zeme kļuva Vācija vai Ausrija. Tā kā pēdējo sadalīšanu okupācijas joslās uzvarētāji līdz pat kara beigām turēja slepenībā, tad gandrīz visiem bēgļiem, kurus vācu iestādes nometināja šo valstu austrumdaļā, pēc kara ceļš uz rietumiem bija slēgts. Kad angļu, amerikāņu un franču joslās sākās t.s. pārvietoto personu saplūšana nometnēs, brīvībā nokļuvušo latviešu skaits bija sarucis gandrīz uz pusi. Pieskaitot brīvajā pasaulē dzīvojošos 40 līdz 50 tūkstošus agrāko emigrantu, kopā aiz dzelzs aizkara pēc kara bija 140 līdz 150 tūkstoši latviešu. Kā to rūpīgi bija aplēsis sūtnis Kārlis Zariņš, tie bija 6-7% visas latvju tautas. 50-to gadu sākumā latviešu skaitu Eiropā centās samazināt, mēģinot bēgļus repatriēt. Tā rezultātā Eiropā pametu daudzi latvieši. Viena daļa no viņiem izceļoja aiz bailēm no krieviem. Citi izceļoja "vēdera" dēļ. Daudzi izceļoja, lai piepildītu savus sapņus un dzīvē kaut ko sasniegtu. Taču bija arī tādi, kas palika Vācijā un Eiropā. Vieni nevarēja izceļot veselības dēl, citi - jo piederēja vācu karaspēkam vai arī bija apprecējuši sveštautieti, kas negribēja atstāt savu dzimteni. Daži neizceļoja tāpēc, ka vai nu negribēja atstāt Eiropu, vai arī attālināties no Baltijas jūras.

Pēc pirmā lielā izceļošanas viļņa piecdesmito gadu sākumā Hamburgā dzīvoja apmēram tūkstotis latviešu. No tiem tikai daļa loloja cerības tālākai izceļošanai, kamēr vairums jau bija izšķīrušies par palikšanu šai miljonu pilsētā, cerot te nodrošināt savu materiālo eksistenci. Straujā ostas jaunizbūve un ar to saistītās darba izredzes kādā no daudzajiem Hamburgas rūpniecības un saimnieciskajiem uzņēmumiem, tāpat arī pasaules lielpilsētas gaisotne ar rosīgo mākslas un kultūras dzīvi bija galvenie motīvi, kas atviegloja šo izvēli. Kļuva skaidrs, ka, pakāpeniski iesaistoties vācu saimniecībā un pārejot dzīvot no nometnēm privātos dzīvokļos, latvieši tiks izkliedēti milzu pilsētas teritorijā un ka viņu apzināšanai un piesaistīšanai latviešu kopībai vairs nebūs piemērota līdzšinējā komiteju sistēma. Tā bija radusies un sevi attaisnojusi tipiskajos nometņu apstākļos, kur, dzīvojot vienkopus starpautisku organizāciju aprūpē, bēgļi bija viegli apzināmi un tiem bija daudz brīva laika sabiedriskām nodarbībām. Tā saucaumo „mazo Latviju" laikmets pamazām gāja uz beigām. Drudžainais lielpilsētas darba temps, kur eksistences cīņa katram bēglim bija jāizcīna individuāli un ikviena sabiedriska vai kultūras nodarbība bija saistīta ar personīgiem laika un materiāliem upuriem, prasīja jaunu biedrošanās veidu latviskuma saglabāšanai svešajā vidē.

Pēc ilgākām diskusijām aktīvākie Hamburgas latviešu sabiedriskie darbinieki par pieņemamāko risinājumu atzina īpašas biedrības dibināšanu Hamburgas un tās tuvumā dzīvojošo latviešu apvienošanai. Jauno organizāciju nosauca par Latviešu biedrību Hamburgā (turpmāk - LBH). Biedrības nolūks bija vienot tautiešus ap vienu kopīgu centru. Biedrības dibināšanas sapulce notika 1951. gada 30. septembrī. Par tās pagaidu valdes priekšsēdi līdz jaunās biedrības statūtu apstiprināšanai un reģistrēšanai vācu tiesas iestādēs ievēlēja agronomu Kristu Šteinbergu. Viņš jau iepriekš ar lielu entuziasmu un enerģiju bija iestājies par biedrības idejas īstenošanu. Par spīti tam, ka pagaidu valdes priekšsēdis un arī daži citi valdes locekļi drīz izceļoja, pagaidu valde bija veikusi uzdotos priekšdarbus tā, ka 1951. gada 30. decembrī varēja sasaukt pirmo sapulci. Sapulcē tika nodots ziņojums par paveikto un ievēlēta pirmā valde. Par priekšsēdi ievēlēja Jāni Nātriņu. Jāņa Nātriņa ievēlēšana bija laimīga diena LBH vēsturē. Izrādījās, ka šis saimnieciski stiprais vīrs var būt tikpat stiprs arī idejiskā plāksnē. Ar nepieredzētu enerģiju, interesi un aizraušanos viņš vadīja biedrības dzīvi 15 gadu garumā. Viņa darbībai bija tikai viena gada pārtraukums, kad biedrības priekšsēža amatā ievēlēja ievērojamo latviešu zinātnieku Dr. E. Bailīti. Pēc Jāņa Nātriņa pāragrās nāves 1967. gada 10. februārī viņa vietā stājās Artūrs Cipulis. Tieši pateicoties Jāņa Nātriņa lietpratīgajai vadībai LBH īsā laikā izveidojās par rosīgu latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves centru. Tās darbība atbalsojās tālu pāri Hamburgas robežām.

Darbības sākuma posmā LBH aktivitātes galvenokārt izpaudās ar kultūru saistītās jomās.

 

Vispirms jāmin koris. 1950.gada rudenī nodibinātais koris pēc vienas uzstāšanās savu darbību izbeidza diriģenta, bijušā Rīgas apriņķa priekšnieka Tikmaņa un brīvmākslinieka Bruta Kalēja izceļošanas dēļ. Kora darbība tika atjaunota tikai 1952. gadā, kad LBH bija atradusi jaunu diriģentu Artūru Cipuli. Nedaudz vēlāk Alise Jāgere noorganizēja tautas deju kopu, ko ar labām sekmēm vadīja līdz 1968. gadam. Pēc A. Jāgeres kopu turpināja vadīt Roberts Eglītis. Gan biedrības koris, gan deju kopa vēlākajos gados veica lielu latviešu mākslas un folkloras propogandas darbu, piedaloties neskaitāmos sarīkojumos Vācijā un ārzemēs, tai skaitā gandrīz visos Eiropas latviešu dziesmu svētkos. Ar savu sniegumu un krāšņajiem tautas tērpiem tie izpelnījās jūsmīgu piekrišanu un atzinīgas atsauksmes sveštautiešu publikā un presē. Drīz pēc tam LBH noorganizēja arī teātra kopu režisora Eižena Kalniņa vadībā, kura var lepoties ar vairākiem rūpīgi sagatavotiem iestudējumiem un dzīvu sabiedrības atsauksmi. Pēc Eižena Kalniņa nāves kopu īsu laiku vadīja arī Raimonds Kalniņš, bet savus „ziedu laikus" teātris sasniedza režisores Teklas Šrēderes-Zaļaiskalns vadībā.

 

Konfrontēta ar Hamburgas mākslas un mūzikas augsto līmeni, Latviešu biedrība Hamburgā ir daudz pūlējusies, lai celtu vietējo sarīkojumu kvalitāti un trimdiniekiem atgādinātu mūsu pašu nacionālās kultūras vērtības. Biedrības koncertos, literārajos vakaros un valsts svētku aktos tika pieaicināti trimdas izcilākie mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un citi kultūras darbinieki. Pateicoties biedrībai, Hamburgai garām nav pabraukuši daudzi ievērojami latviešu mākslinieki kā Artūrs Ozoliņš, Rasma Lielmane, Atis Teihmanis, Annija Vītola, Ludmila Sepe-Eše, Ksenija Bidiņa, Paula Brīvkalne un citi. Lielajās Hamburgas koncertzālēs ir rīkoti arī koncerti koriem no Latvijas, kā, piemēram vīru korim „Dziedonis" un kamerkorim „AveSol". LBH ir finansējusi čellista Ata Teihmaņa skaņu plates izdošanu, kura iekļauta arī starptautiskajā katalogā. Arī pāris Hamburgā sarīkotās latviešu gleznotāju izstādes ir notikušas ar LBH iniciatīvu un tās materiālo atbalstu, tai skaitā pirmā lielākā Eiropas latviešu gleznotāju un grafiķu skate Hamburgā. Ir rīkoti literārie vakari ar Andreju Eglīti, Veroniku Strēlerti, Jāni Grīnu, Oskaru Kalēju, Jāni Sudrabiņu u.c. Runājot par LBH sabiedrisko aktivitāti, jāpiemien rīkotie Valsts svētku un piemiņas akti, tradicionālais Jāņu sarīkojums, biedrības sākuma posmā ļoti iecienītā Mārtiņu balle, Jaungada sagaidīšana, gadskārtējie biedru vakari, kā arī Ziemassvētku tirdziņš. Visi pasākumi kalpojuši trimdas ikdienas pārvarēšanai un kopības apziņas saglabāšanai Hamburgas latviešu vidū.

 

Visas šīs pūles latviešu sabiedrība ir novērtējusi ļoti atzinīgi. Par to liecina ne tikai nemitīgi pieaugošais biedru skaits, bet arī Latvijas Atbrīvošanas Komitejas Eiropas Centra lēmums Pirmos Eiropas latviešu dziesmu svētku rīkošanu uzticēt tieši Hamburgas latviešiem. Pirmie Eiropas latviešu dziesmu svētki notika Hamburgā 1964.gada 5.-8.augustā. Svētku rīcības komitejas vadību un sastāvu galvenokārt veidoja LBH valdes locekļi un aktīvie biedri. Arī svētku mākslinieciskās programmas iestudētāju un izpildītāju pulkā Hamburgas latviešu līdzdalība bija ievērojama. Ņemot vērā gūto organizēšanas pieredzi, LBH palīdzēja arī Otro Eiropas latviešu dziesmu svētku rīkošanā Hanoverē.