Mammu, kāpēc man jārunā latviski?

“Mammu, kāpēc man jārunā latviski?” jautā mans dēls, piebilstot, “mēs taču dzīvojam Vācijā, te jārunā vāciski.”

 

Uz šo jautājumu man jau ir iestrādāta, n-tās reizes atkārtota atbilde:

“Tāpēc, lai tad, kad mēs vasarā aizbrauksim uz Latviju, tu varētu spēlēties ar citiem bērniem. Atceries, kā tas bija pirms diviem gadiem, kad neviens ar tevi nespēlējās, bet ar brāli gan? Viņš runāja latviski, bet tu nē.”

 

Uz ko dažkārt seko atbilde:

“Labi, tad es runāšu latviski tur Latvijā, bet te vāciski.”

 

Te nu parasti seko tā grūtākā patiesības atklāšana:

“Mīļum, ja tu visu gadu nerunāsi latviski, tad līdz vasarai tu to valodu jau būsi aizmirsis. Tā tas diemžēl ir. Tāpēc ar mani tev jārunā latviski arī te Vācijā. Ar pārējiem tu vari runāt vāciski, ar mani tikai latviski. Valodai ir vajadzīgs nepārtraukts treniņš. Salīdzinot ar iešanu, kuru mēs nevaram aizmirst, ar valodu ir citādāk. Mēs to aizmirstam, ja ikdienā nelietojam. Mazliet muļķīgi, vai ne?”

 

Līdz šim gan manam puikam, gan man ar šo atbildi pietika. Un mēs turpinājām ikdienas saziņu dažkārt pavisam viegli, un dažkārt paniķojoties, patulkojot, un radot jaunus, nevienā valodā vēl nebijušus vārdus. Dažus no tiem jūs droši vien arī jau esat dzirdējuši: vāverīte knaberē riekstus, es gribu trinkēt, kur ir mans kušeltiers?

 

Savukārt pēdējā laikā arī es par to arvien biežāk aizdomājos: kādēļ es, dažkārt ar patiesi lielu piepūli, mēģinu iemācīt saviem bērniem latviešu valodu?

Lai viņiem vasarā, esot Latvijā, būtu iespēja sazināties ar vecvecākiem un ar spēļu biedriem? Lai viņiem tad, kad izaugs lieli, būtu tā super papildus spēja pārvaldīt vēl vienu valodu? Vai lai man, esot te svešumā, būtu iespēja ar kādu parunāt savā dzimtajā valodā, kurā es jūtos pavisam droša, nedomājot, vai es to tagad pateicu pareizi vai nepareizi, ar akcentu vai bez akcenta?

 

Kādēļ man te, Vācijā, vienā no lielākajām Eiropas valstīm, ar saviem 80 miljoniem iedzīvotāju, būtu jācenšas saglabāt mazās Latvijas valodu? Valoda, kurā runā tikai aptuveni 2 miljoni cilvēku. Vai tas ir mans pienākums kā latvietei? Vai tā ir mana personiskā izvēle? Un cik vainīga es jutīšos tad, ja es to latviešu valodu bērniem nemācīšu?

 

Kādreiz aizdomājos arī par to, kas notiktu tad, ja mūsu latviešu valoda pazustu? Tāpat kā senprūšu valoda, tāpat kā līvu valoda, tāpat kā daudzas citas valodas, kas jau ir izmirušas (cik skarbs gan šis vārds). Kas no tā cietīs? Vai no tā tiešām kāds cietīs? Vai tad mēs, līvu pēcteči, tagad par to pārdzīvojam, ka viņu valoda ir zudusi? Man liekas, ka tā pa lielam nē. Tas tā globāli un tālu nākotnē. Savukārt, arī par pavisam tuvo nākotni man rodas jautājums: “Vai tiešām mani bērni kaut ko zaudēs, ja viņi nerunās manā latviešu valodā?” Un ko zaudēšu es, ja mani bērni nerunās latviski? Vai es tiešām kaut ko zaudēšu? Vai varbūt tieši otrādi: iegūšu lielāku mieru, mazāk piepūles, ciešāku saikni ar saviem bērniem, dodot viņiem iespēju ar mani runāt tādā valodā, kurā izpausties viņiem nesagādā nekādas grūtības?

 

Galīgas atbildes uz visiem šiem un daudziem citiem jautājumiem man nav. Ikdienā es tos sev vairs neuzdodu. Skrienot no darba uz bērnudārzu pakaļ vienam bērnam, uz skolu pakaļ otram, vadājot viņus pa pulciņiem un vakarā lasot pasaciņu un dziedot šūpuļdziesmu, pieturos pie nu jau ierastās vienošanās: es ar bērniem runāju latviski. Viss. Punkts. Savukārt sarunās ar citām latviešu mammām un tētiem, kas tāpat kā es, nav droši par to, kāds tad ir tas labākais ceļš, pa kuru iet ar mūsu latviešu valodu pa Vācijas takām, es tomēr aizdomājos par samulsumu un nemieru, kāds rodas, ja nevaram rast atbildes uz šiem jautājumiem.

 

Tad, izlasot savu vienā valodas seminārā tapušo dzejoli, saprotu, ka no mums trim: maniem bērniem un manis, latviešu valoda vissvarīgākā ir tieši man. Tieši es esmu tā, kas vēlas runāt savā dzimtajā valodā ar saviem dēliem. Es dodu sev iespēju parādīt bērniem neatņemamu daļu no sevis, tādejādi dodot arī viņiem iespēju iepazīt sevi pilnībā, jo viņi ir mani dēli. Es esmu latviete un arī viņos mūžam būs šī daļiņa Latvijas. Ne simtprocentīgi kā manī, bet vismaz daļēji.